LDDZA
LAIKMETĪGĀS DEJAS DZĪVAIS ARHĪVSPROJEKTA VEIDOTĀJI:
Latvijas Dejas informācijas centrs
Biedrība “Tuvumi”
Horeogrāfu asociācija
Laikmetīgā deja Latvijā pēdējos gados ir attīstījusies kā spēcīga un patstāvīga mākslas nozare, kas, neskatoties uz savu īso pastāvēšanas vēsturi, sāk ieņemt arvien nozīmīgāku lomu Latvijas mākslas ainā. “Laikmetīgās dejas dzīvais arhīvs” ir dzīvs, mainīgs un notiekošs, tas dod ieskatu laikmetīgās dejas mākslas aktualitātēs šodien, bet ir atvērts papildinājumiem turpmāk. Video intervijās laikmetīgās dejas mākslinieki sarunājas par jaunradītiem darbiem, senākām dejas izrādēm un savu māksliniecisko redzējumu. Kopumā projekts sniedz iespēju reflektēt par radošo darbību divdesmit šobrīd aktīvākajiem laikmetīgās dejas mākslas profesionāļiem. To vidū ir Olga Žitluhina, Laura Stašāne, Inta Blode, Agnese Bordjukova, Dmitrijs Gaitjukevičs, Kristīne Brīniņa, Eva Krūmiņa, Krišjānis Sants, Ieva Gaurilčikaite-Sants, Elīna Gediņa, Rūdolfs Gediņs, Agate Bankava, Anna Novikova, Rūta Pūce, Jana Jacuka, Alise Madara Bokaldere un citi mākslinieki.
Projekts aptver laikmetīgās dejas izpausmju dažādību Latvijā un aktualizē šī žanra specifiku – nesekot dejas tradīcijai un nepārtraukti pārkāpt dažāda līmeņa robežas gan formā, gan saturā. Projekts pēta esošos un aktualizē jaunākos darbus plašai publikai pieejamā formā, tādējādi kļūstot par ieguvumu nozares praktiķiem, teorētiķiem, studentiem un skatītājiem, jo līdz šim laikmetīgās dejas izrāžu arhivēšana praktiski nav notikusi.
Kristīne Brīniņa.
ZEIR un dokumentālā dejas metode
Kristīni interesē apkārtējie cilvēki un šķietami necilas situācijas, kas kļūst par viņas darbu iedvesmu. Piemēram, mežā sastapta sēņotāja kļūst par nozīmīgu impulsu viņas pirmajai izrādei „Zeir”. Nelielā formāta darbs paver durvis radošajiem meklējumiem, kas veicina sastapšanos ar savu personīgo dejas metodi. Kristīnes darbi balstīti ikdienas dzīves situācijās, kas piesardzīgā un trauslā veidā, ar šķietami vienkāršām kustībām un darbībām tiek pārnestas mākslas formās. Kristīne šo procesu ir nosaukusi par “dokumentālo dejas metodi”, metodi, kurā kustība kļūst par galveno, lai dokumentētu pašu dzīvi viscilvēcīgākajā veidā. Sižetā minētā Kristīnes veidotā izrādes “Zeir” pirmizrāde norisinājās 2011.gadā neatkarīgajā teātrī “Dirty Deal Teatro”, Latvijas Jaunā teātra institūta projekta “Jaunie nāk” ietvaros.
Un pēkšņi gulbji!
Video sižetā vēstīts par sociālu mākslas projektu “Mana brīvība un piederība” un tā ietvaros tapušu dejas izrādi “Un pēkšņi gulbji!”. Daļa no autoru kolektīva atskatās uz kopīgo pieredzi izrādes tapšanas procesā. Šī ir laikmetīgās dejas izrāde, kas tapusi ar dažādu sabiedrības grupu cilvēku iesaisti. Burtnieku novada iedzīvotāju kopa, kas ir daudzveidīga pārstāvēto sociālo grupu, tautību, vecuma un nodarbošanās ziņā, un vietējie sociālie darbinieki strādāja vienotā radošajā komandā ar profesionāliem laikmetīgās dejas horeogrāfiem, dramaturgiem, mūziķiem un vizuālajiem māksliniekiem. Izrāde ir gan demonstrācija, gan koncerts, gan šķietami nebeidzama saruna, kurā Burtnieku novada iedzīvotāji un viņu draugi mākslas valodā pārvērtuši savas atklāsmes par brīvības unpiederības nozīmi – individuālā, kolektīvā, vēsturiskā un sociālpolitiskā izpratnē. Darbs saņēmis “Dejas balvu 2019-2020” kategorijā “ Laikmetīgās dejas notikums”.
Manu acu tulkojums
“Mēs visi pazīstam prieku un visi pazīstam arī skumjas. Mums tās ir saprotamas. Mēs tās pieņemam. Bet, kas notiek, kad vairs pašam nav saprotams, kādēļ tās mūs apciemo. Cik ilgi mēs šo viesiieņemam un paciešam un pavedinām uz ilgāku palikšanu? Kad šī kontrole pazūd? Par sāpēm, par smagumu, par izmisumu.
Izrāde ir balstīta tajā, ko es redzu. Kā meita, kā draugs, kā paziņa, kā nepazīstams cilvēks. Tas, ko es spēju uztvert, pati tajā nekāpjot,” stāsta horeogrāfe Alise Madara Bokaldere. Izrāde ir veidota kā aicinājums uz empātiju caur detaļām. Jo vairāk varam pamanīt citos cilvēkos esošās nianses, jo jūtīgāki kļūstam pret to dzīves patiesību. Ar garīgo veselību cīnās daudzi, tomēr joprojām to apvij stigmas un pieņēmumi par to kā tad kāds varētu nonākt tādā situācijā. Darba autorei šī izrāde ir arī durvju pavēršana uz to pasauli, kas patiesi ir tepat blakus un mūsos iekšā. “Jo labāk varēsim pieņemt tā esamību, jo labāk varēsim ar to tikt galā. Par depresiju runāt ir svarīgi, jo tikai caur runāšanu varam sniegt un lūgt palīdzību.
Agnese Bordjukova. Bērnības sapnis
"Bērnības sapnis" ir laikmetīgās dejas monoizrāde, kuras tapšanu rosināja idejas autores atklāsme, ka viņas dzīvē nav sapņa. Šim notikumam bija pārsteidzošs iespaids - horeogrāfei tas radīja daudzus jautājumus par pašas bērnību un pieaugšanu. Veidojot izrādi, tēmas izpēte vedināja individuālo pieredzi vispārināt, tādejādi " Bērnības sapnis" ir asociatīvs kustību vēstījums, kurā atspoguļoti cilvēka personību veidojoši aspekti.Ļoti labas minūtes
Kustību mākslinieki Elīna Gediņa un Rūdolfs Gediņš kopā ar vizuālajiem māksliniekiem Kristu Dzudzilo un Reini Dzudzilo radījuši izrādi "Ļoti labas minūtes", domājot par trešo pāri Asju Lācis un Valteru Benjaminu. Šis darbs, atsaucoties Benjamina “Maskavas dienasgrāmatai“, rodas kustību mākslai un vizuālajai mākslai sarunājoties. Abi pāri ir dziļā pārliecībā, ka šīs mākslas formas viena otru papildina un spēj veidot spēcīgu veselumu. Izrāde ir kā sievietes un vīrieša ķermeniska saruna bez vārdiem, kurā abi ir iesprostoti ne tikai savās attiecībās, bet arī sarkanajā kubā, kas iezīmē divu cilvēku neizbēgamo blakuseksistenci, kas ir pilna spēles, absurda, pārpratumu, dusmu, prieka, seksualitātes, ziemas un vasaras.
Intervija ar Frānsisu Bēkonu
Izrāde "Intervija ar Frānsisu Bēkonu” ir multimediāls mākslinieka Frānsisa Bēkona gleznu tēlu un interviju fragmentu vizuāls tulkojums divās mijiedarbībā esošās ķermeņa valodās – laikmetīgās dejas un meditatīvās buto dejas valodā. Vienlaikus tas arī ir unikāls mēģinājums scenogrāfiju apvienot ar dzīvo skulptūru. Mēs izmantojam apgleznotu cilvēka miesu kā scenogrāfijas elementu. Statiskos mākslinieka gleznu tēlu attīstam kustībā, viņa idejas skaidrojot ar paša Bēkona sacīto īpaši šim gadījumam rakstītas mūzikas pavadījumā.
RE VERA
RE VERA ir “dzīvā” dejas, foto un video izrāde-instalācija digitālā telpā. Par īstām attiecībām, par kopābūšanu, par ātrumu. Īsteni kopā esot, svarīgākā šķiet kustība, došanās vienā virzienā un ātrumā, bet, kas ir vienāds ātrums tik dažādiem cilvēkiem, kādi esam? Izrāde ir par skaisto un par īsto mūsos. Ideja radusies, horeogrāfei Olgai Žitluhinai, dejotājiem Ramonai Galkinai un Vilnim Bīriņam sadarbojoties starptautiskajā projektā "Lifelong Dance Practice: Project 45+".DIVOTNE
Laikmetīgās dejas izrāde “Divotne” (2017) tapa divām jaunām horeogrāfēm pieredzot kļūšanu par mammām un iekļaujot šo personīgo pieredzi savā mākslinieciskajā valodā - dejā. Mātes loma sievieti ierauj rūpju, pienākumu, neaptveramas mīlestības un lielas ķermeniskas pieredzes mutulī, ko ne vienmēr var izstāstīt, ne vienmēr saprast un uztvert. Dažreiz tam trūkst empātiska klausītāja, dažreiz laika, lai pati sieviete apjēgtu notiekošo, dažreiz traucē ārējās pasaules gaidas vai gaidas pašai pret sevi. Izrādē sieviete ir sašķelta divotnē - Mātē un Nemātē, lai caur iekšēju dialogu rastu ceļu, pa kuru iet turpmāk kopā pati ar sevi.
Jana Jacuka un Laura Stašāne
Darbi “Viss būs labi”, “Baiļu rutīna” un “Lietisko pierādijumu muzejs” tapa 2019 un 2020 gadā, ciešā divu mākslinieču sadarbībā - dramaturģes Lauras Stašānes un horeogrāfes Janas Jacukas. Katrs darbs bija solis tuvāk runāt par tēmu, kas skar katru trešo sievieti latvijā - vardarbība ģimenē. Par šo tēmu runāt nav viegli, gan sabiedrībā, gan arī mākslas vidē tai izvēlas nepieskarties. “Tā ir ģimenes lieta un ģimenei tas jāatrisina pašai” un diemžēl, notikumi paliek aiz aizslēgtām māju durvīm. Mājās. Vietā, kur tev būtu jājūtas droši.Dejas izrādes "Slikta" iedvesmota saruna "Fiasko"
Labas laikmetīgās dejas izrādes «Slikta» iedvesmota saruna «Fiasko» par dejas māju starp mākslas kritiķi Valtu Miķelsonu un laikmetīgās dejas mākslinieci Agati Bankavu.2015.gadā Agates Bankavas diplomdarba izrādē «Slikta» apvienojās pieci Latvijas laikmetīgās dejas meistari - Olga Žitluhina, Ramona Galkina, Anna Novikova, Arnis Siliņš un Andris Kačanovskis. Šodien viņi dejos par dejas māju!
Horeogrāfe Agate Bankava par izrādi stāsta: “Veidojot izrādi "Slikta", mani pārņēma domas par mākslas vērtību un nozīmi. Kad radās projekts "Laikmetīgās dejas dzīvais arhīvs", domas jau bija citur. Šis sižets nav par izrādi "Slikta". Tas ir par sapņiem, vēlmēm un ambīcijām, par dienu, kad Latvijā būs dejas māja.”
Labra Nams
“Labra nams” ir dejas izrāde, kas pieredzama ārpus vizuālās uztveres. Tā ir telpiska kinētiskās skaņas horeogrāfija, kuru veidojuši mākslinieku apvienība IevaKrish sadarbībā ar komponistu Jēkabuabu Nīmani.
“Labra namu” var uztvert kā bezgalīgu labirintu, kas veidots no skaņas un kustības, kas vienlaikus top un gaist ikviena apmeklētāja pieredzē, tā bieži kļūstot par personīgu pārdomu ceļojumu katram savā iekšējā labirintā.
Tās pamatā ir ap un starp apmeklētājiem veidota horeogrāfija un tai sekojoša skaņa - Jēkaba Nīmaņa radītas īsas muzikālas vienības, kuru atskaņošanas gaitu, vietu un secību nosaka mākslinieku veidotais, bet izrādes laikā vizuāli neredzamais dejas raksts. Skanošās horeogrāfijas izpildītāji ir četri dejotāji, kuri pārnēsā un vada speciāli veidotus elektroniskus mūzikas instrumentus. Katram apmeklētājam darba sākumā tiks aizsietas acis un katru pavadīs līdz nejauši izvēlētai sēdvietai telpā, kas ļaus ikvienam piedzīvot sev unikālu skaņas ainavu. Horeogrāfiskais saturs veidots, par pamatu ņemot ornamentālu rakstu zīmi - astoņstūra zvaigzni. Ap katru apmeklētāju ir astoņi iedomāti koridori kustībai ar neierobežotu skaitu variantu horeogrāfisku skaņas trajektoriju rakstiem starp telpā izsēdinātajiem apmeklētājiem.
Drosmes projekts
"Drosmes projekts" ir Evas Krūmiņas 2020. gadā tapusī laikmetīgās dejas izrāde, kas tika veidota sadarbībā ar Dirty Deal Teatro. Inga Surgunte, neilgi pēc izrādes “Drosmes projekts” noskatīšanās, savā recenzijā “Līgumi un dīli uz skatuves un ap to” piedāvājusi šādu izrādes aprakstu, kas, radošās komandasprāt, izrādi ataino precīzi: „Tā ir izrāde par Līgumu starp Skatītāju un Izpildītāju jeb Skatuves mākslinieku, uz kura priekšnesumu Skatītājs ir nopircis biļeti. Noskaties to un atbildi pats sev uz trim jautājumiem: ko Tu patiesībā-patiesībā vēlies saņemt no mākslinieka? Ko un cik daudz esi gatavs dot pretī (neskaitot biļeti)? Kā šī izrādes pieredze izmainīja Tevi kā Skatītāju? Tā ir izrāde par Izpildītāja jeb Skatuves mākslinieka Līgumu ar Skatuvi. Tu apjautīsi, cik sarežģīti ir jautājumi viņu starpā.”
Atved mani mājās
Dmitrijs Gaitjukevičs 2007. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas programmu, un ir daļa no Latvijas otrās horeogrāfu paaudzes. 2009. gadā tapa Gaitjukeviča izrāde “Astoņpadsmit soļi” kopā ar Olgas Žitluhinas dejas kompāniju, kas ir viņa pirmā pieredze strādājot ar profesionālu trupu. Kopš 2009. gada ir tapuši vairāki viņa dejas darbi gan kā individuālam horeogrāfam, gan sadarbībā ar Elīnu Gaitjukeviču. Mākslinieks ir saņēmis vairākus apbalvojumus, tostarp 2013. gadā ir ieguvis "Spēlmaņu nakts" balvu nominācijā "Sasniegums laikmetīgajā dejā" par izrādi "Inside". Savukārt, 2015. gadā ir ieguvis "Spēlmaņu nakts" balvu nominācijā "Sasniegums laikmetīgajā dejā" par izrādi "Atgriešanās" (horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča). Dimitrija un Elīnas Gaitjukevičas kopā veidotā izrāde "Otrā pusē" pērn saņēma "Dejas balvu 2019/2020" kategorijā "Laikmetīgās dejas iestudējums". Video sižetā “Atvērtas durvis”, Dmitrijs atskatās uz savu radošo darbību vairāk nekā 10 gadu garumā.